1781. g. K. Hardera izdotajā „Vidzemes kalendārā” ir ap 70 latviskas cilmes vārdu:
Mīliņš, Mierinš, Laimīts, Gaišuls, Glābiņš, Labdaris, Taisniņš, Dievbītiņš, Klusīte, Žēlīte,
Dārdzīte, Mēlvaldīte, Valde, Skaidrīte u. c. Tautā šiem vārdiem, izņemot Skaidrīti, nav bijusi
piekrišana (Siliņš 1990, 16). Arī mūsdienās, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes
datiem, no šiem vārdiem ir lietots vienīgi Skaidrīte.

/PAULS BALODIS LATVIEŠU PERSONVĀRDU ETIMOLOĢISKĀS SEMANTIKAS TEORĒTISKAIS MODELIS UN TĀ REALIZĀCIJA
PROMOCIJAS DARBS FILOLOĢIJAS DOKTORA GRĀDA IEGŪŠANAI/

Dievbītiņš, though. Vai kāds nemeklē sev dj niku ar vēsturi?

Tālāk:

20. gs. 20.–30. gados Latvijā radās ap 1000 personvārdu. Daļa no tiem bija nevēlami
un nepiedienīgi: Prīma, Dua, Hlorofīla, Dolārs, Lats, Angīna, Anēmija, Hiēna, Arēna,
Tīksma, Maģija u. c. Tāpēc 1935. g. Izglītības ministrija nodibināja īpašu Kalendārvārdu
komisiju personvārdu kataloga izstrādāšanai. (Siliņš 1990, 22)