Ļoti, ļoti labi ir tas, ka vīram patīk mīļoties un aizmigt apskāvienos. Ja viens no abiem nevar gulēt apķēries, bet otram tas ļoti patīk, ir diezgan bēdīgi. It kā jau nav nekāda lielā lieta, kuras dēļ būtu vērts pārtraukt attiecības, bet tomēr. Guli un domā par tuvumu bez kontakta, apķer spilvenu vai glaudi kaķi līdz aizmiedz, it kā jau jauki un normāli. Bet cik neiedomājami forši ir tad, ja gribās ar otru dažādi apķerties, un to droši var, un neviens nejūtas traucēts, un varam aizmigt saķērušies visādos ķekaros.

Populistiski politiskie spēki man atgādina narcisistiskus vecākus. Domājot par Polijā izvirzīto sadistisko abortu likumu, piemēram. Tas šķiet kā aprobežots cilvēks ar bērnu, kas tik ļoti domā par to, ka viņa nepilngadīgā meita nedrīkst dzert, pīpēt vai kniebties, ka ir gatavs nodarīt savam bērnam pāri, lai tikai kādam no blakus dzīvokļa neienāktu prātā nodomāt ko drusku sliktāku, pie kam, ne jau meitas dēļ, bet naricistiskā vecāka. Un bērns jeb tauta jūt apkārtējo vidi kā ļaunu vēlošu, jo te nav pat ticības, ka šis ir "tevis pašas labā". Ir tikai salta atziņa, ka visas attiecības or tikai cīņa par varu. Un tas ir veids, kā jūs piedabūjat tautu attaisnot karu.