Manam tēvam bija, sauksim lietas īstajos vārdos, sadistiskas psihiskas novirzes, kā rezultātā es tiku kušināta ļoti ļoti ilgi un ļoti daudz, tur jau piestrādāja visa plašākā un šaurākā sabiedrība un tai piemītošā padomju traumatiskā pieredze. Bet tagad apraksim to Napoleonu, lai viņš vairs nesmirdētu, un barosim dzīvus kaķēnus ar siltu pienu. Es vēlos vairs nebūt klusa un vēlos netikt kušināta un ļoti ātri identificējos ar tiem, kas dzīvē cīna līdzīgas cīņas.
Kas nenozīmē, ka nespēju cienīt ar atturības eleganci. Ļoti cienu, bet, velns, tā vairs neesmu es.

Man tomēr vairāk šķiet, ka vajag dziedēt traumas, ne ciest.
Piedod Verter, piedod Dāvi.

UPD.
Šis ir tikai par mani - mani no trases nodzen bezironiska ciešanu estetizācija. Citiem leģitīmi var būt citi stāsti.

Es un Vilks silti iesakām - ja jums ir omītes, kam patīk parunāties ar jauniem aktīviem cilvēkiem un viņām problēmas ar mugursāpēm, nopērciet viņām biļetes pie Dr. Viestura Rudzīša, viņš šovak kā reizi ļoti grib parunāties par muguras sāpēm. Un nevajag kautrēties jautāt no zāles!