Zināt tos skaistos brīžus, kad šķiet muļķīgi vilkt laukā telefonu un fočēt, kad rakstīt par tiem šķiet bez gala lieki, jo kaut kur iekšā jūs ticat, ka tieši tā ir jābūt vienmēr? Un tad katrs mēģinājums brīdi apturēt rādās lieks atgādinājums par to, ka tas tikai brīdis vien.
Un tāda ir bijusi šī diena savā brīvības skaistumā. Tas bija praids bez māžošanās un izrādīšanās, bez visa liekā un pārņemtā - tas bija kaut kas tik ļoti iederīgs Rīgā, ka šķita - nu beidzot šī pilsēta kopīgi skan priekā. We're fucking beautiful fabulous - kaut kā tā skanēja no skatuves, un es nevarēju vien piekrist vairāk.
Bet es gribu atcerēties šo dienu, šo skiasto, krāsaini plūstošo brīdi, kad pieci tūkstoši cilvēku vienojās tik pašsaprotamajā atziņā - mīlestība ir vissvarīgākais. Un mēs esam izauguši tik tālu, ka cienām citu tiesības mīlēt.