Ā! Nē!
Es pamodos no rīta ar domu, ka šī ir tā īpašā diena. Tā, kuru esmu atzīmējusi katrā trešajā animācijai veltītajā tekstā.
Lūk - diena, kad Emīls Rejno pirmo reizi izrādīja savu optisko teātri 1892. gadā Parīzē, jā, jā trīs gadus pirms Limjēru kino seansa bija pirmais publiskais animācijas seanss.
Un es visas dienas garumā prātoju - nu, padalīties internetā ar kādu Rejno animāciju bildi, vai ielikt kādu no savām mīļākajām filmām, man ir daudz mīļāko filmu gan zināmu animācijas klasiķu vidu, gan mazāk zināmā autorkino, pat tādi, kas ir tikai diplomdarbi no dažādām skolām.
Un varbūt uzrakstīt kaut ko iedvesmojošu un mīļu tiem animācijas režisoriem, kas man draugu lokā.
UN KAMĒR ES VISU ŠO APCERĒJU KĀ VIENMĒR SĀKA NOTIKT DZĪVE UN TAGAD ANIMĀCIJAS DIENA IR PAGĀJUSI, FAK.

Bet citās ziņās - biju uz Gata Šmita "Drāmas kursi pieaugušajiem" un sirsnīgi izsmējos, tā luga ir pavisam ģeniāls veids, kā šodien uzlikt uz skatuves totālu slapstick un totālas klišejas, bet izdarīt to tik veiksmīgi, asprātīgi un sirsnīgi, ka nevar beigt smieties. Un kad brīdi pēc izrādes pa ielu garām gāja Keišs, bija jānovēršas, jo pārāk ļoti gribējās smaidīt.
Nu un pēc tam viens mazs dzēriens izrādījās par vienu mazu mājas ballīti Č., kur slēgtās telpās vēl jūtamāk kā citkārt uzvirmoja Č. gars - skumjas, prieki, haoss, dzērieni, mūzika, kuroša krāsns un draugi. Jā, neslikti gan.