man ļoti nepatīk šī sajūta, ka nemitīgi uzplaiksnī visādas traucējošas domas, visādas vīzijas no pagātnes un visādi biedējoši nākotnes scenāriji. es sēžu starp savām domām, apsargs vairāku novērošanas ekrānu priekšā, un tikai slēgāju savos televizoros vienu kanālu uz otru, tinu atpakaļ vienā monitorā redzamo, pārslēdzu reklāmas citā, bet nekam nespēju pievērst pilnu uzmanību, jo mani novērš nākamais uzmācīgais troksnis. viss, pietiek. beidzot ir jāspēj pabīdīt tos ekrānus prom, jānogriež skaņa un jāizslēdz attēls. tā neapzinātā daļa ir pietiekami viengabalaina vai saprātīgi daudzšķautņaina, lai pati ar savu neredzamo pulti ieslēgtu īstajā brīdī to, ko vajag. jāizbeidz šis kontrolfrīkisms un jāsavāc sava uzmanība darbam, kas nemaz nav tik biedējošs, ja tajā ieskatās ar pilnu uzmanību.