ha. mēs tagad atklājām i-weeku.
(bija skaistas dejas slapjā teltī, daži patiešām brīnišķīgi jauno mediju darbi izstādē un ļoti labas uzkodas)
un tad i-weeka aizbraucot uz rīgu, būs rl weeks.
tātad kopā irl-weeks.
ha.

es varu viena iet uz kino vai koncertiem, staigāt gar jūru vai gatavot ēst. jā, pat gatavot ēst, lai gan tas vienmēr šķiet kaut kā skumji un savādi, un es sāku saprast cilvēkus, kas instagramē savas maltītes, jo, iespējams, mums dziļi dziļi ir iesakņojusies sakarība, ka ēdiens ir saistīts ar dalīšanos. ka ēšana ir nepilnvērtīga, ja nesniedz arī psiholoģisku gandarījumu, parūpējoties par kādu/sajūtot rūpes vai izbaudot kopību. galu galā, cik daudz vēl ir tādu fizioloģiski patīkamu lietu, ko var darīt kopā ar citiem un publiski. prātā nāk vēl tikai sports.
bet vispār es sāku rakstīt, lai pateiktu, ka es ļoti gribu ziedus. lai uz galda stāvētu grieztie ziedi, un smaržotu, un būtu kaut kas dzīvs (vai lēni mirstošs, kā to ņem, bet tas man diemžēl nerūp), kas man blakus fotosintezētu un dzertu ūdeni un būtu trausls un īslaicīgs, bet tik skaists un viegls.
bet es nevaru nopirkt sev ziedus. es žēloju naudu, tāpēc ka man man šķiet, ka pirkt sev ziedus gan ir stulbi.