šis...mēnesis vai gadalaiks, šī uzmācīgā tumsa, kura kā liela koka saknes čemurojas cauri ikdienai, šis uzmācīgais nogurums...atstāj tikai dažas gaismas, mīļuma un nomoda aliņas, kurās justies ērti un jauki. katru otro dienu es guļu padsmit stundas, un ne kafija, ne vingrojumi nepalīdz. es ieritinos sevī un pazūdu no pasaules, es pat reizēm neaizmiegu, bet sekoju līdzi bezmērķīgiem vizualizāciju ceļojumiem. skaidrā, vai vīnā. katrā ziņā, pat iziet ārā vairs nevar pa īstam. skropstu tušas un dekoratīvās lampiņas. staro rīga un parfīms, vēl jopprojām pačūlija, kas citiem atnes pagrabu.