October 21st, 201009:40 am
Tik savāds sapnis. Es sēdēju vidusskolas garderobē un kāda meitene ar kladīti rokā jau krietnu laika brīdi man centās kaut ko pateikt vai pajautāt, bet es nespēju saprast, ko viņa īsti vēlas. "Jūs esat tā kā pierakstīta mums šeit tajā grupā...," viņa teica, un minēja, ka visu studiju laiku ne reizi neesmu apmeklējusi matemātikaas nodarbības. Secināju, ka viņa mēģina no tā panākt manu nesekmību vai uzlikt naudassodu un parādīju ierakstus, kas kaut kā apgāza viņas apsūdzību. Viņa izskatījās apmulsusi, tā it kā es nudien nesaprastu, par ko viņa cenšas runāt, un tika pieaicināta teātra vēstures pasniedzēja. Viņa minēja kaut kādus projektus, ko esmu sagatavojusi un sāka norādīt un manu fizisko formu. Kā, kā, es taču apmeklēju sporta nodarbības, un, re, es varu izstiept kāju gandrīz špagatā, es teicu un pieliku papēdi pie sienas, nudien visai augstu. "Nē bet...jūs taču...neredzat. Esat akla." Es apmuslu, nezināju, smieties vai kā. "Nē, kā jūs to izdomājāt. ZILS, "es sacīju un pieliku pirkstu pie pleda. "Sarkans," - meitenes blūze. Es paskatījos viņu sejās un tur bija vērojama tāda kā nožēlas un tomēr arī izsmiekla pilna izteiksme. "Tad, kā, es to visu, ko redzu izfantazēju? Nekas nav pa īstam redzams? Tās krāsas tādas ir tikai manā galvā?". "Jā,"viņas atbildēja. "Bet, re, es taču varu jums nolasīt no grāmatas." Es paņēmu grāmatu un sāku lasīt priekšā tekstu, šķiet , pa vēstures tēmu. Pēkšņi es sapratu, ka pirms katra teikuma lasīšanas es notīru no lapas putekļus. Tie nebija putekļi. Es lasīju ar pirkstiem. Es pacēlu acis, visas krāsas un apjomi man acu priekšā sāka kļūt melnbalti un staipīgi, un es sapratu, ka tas, ko esmu uztvērusi par lietu īpašībām ir bijis tikai un vienīgi manis pašas neveikli izveidotais rāmis, kas nupat sāka sašķīst kopā ar visu, ko es jebkad sev šķitu pazinusi un zinājusi, un es izmisumā metos skriet pa vidi, kas mira, kas neelpoja un bruka kopā, tikai savā draudīgumā auga ar katru sekundes simtdaļu. |
|