Jau kādu laiku - it kā bailēs no bara, trokšņa un bezsakara - šķiet pazaudēta tā vidējā, nu, zelta vidusceļa sociālā komunikācija. Man ir tuvie draugi un ģimene, kas nozīmē ļoti daudz un tiem tad es ļauju ceļot pa savu dzīvi brīvi... bet pārējo satikšanai esmu pamanījusies apaudzēt apkārt Notikuma žogu, tādu īpaša gadījuma nepieciešamību. Nē, ne jau ka es tīši un apzināti no kāda vai kā izvairītos. Bet es negribu gribēt kontrolēt dzīvi un paredzamību, kā brīžiem pieķeru sevi darām.