Cik tipiski. Tagad, kad sesijai būtu tūlīt jābeidzas un jau galva pilna plānu - vā, kā es nu tik skriešu un braukšu un skatīšos sauli, dabu un draugu sejas, ciemošos un priecāšos, manī vakar pēkšņi pamodās iekšējais Cibiņš - ne tas kurš īmo blogeris, bet tas, kurš īmo vazāties salā un domāt par pasaules skumjām un trauslajām dvēselītēm, un tā viņš mani aizvilka kaut kur briesmīgā salā un ārpus visām domām, un šodien varu vien priecāties, ka neaizmigu uz kāda soliņa un nepamodos Pirmajā slimnīcā ar pāris amputētiem pirkstiem, bet esmu tikai tikusi pie normālas drebēšanas, krekšķēšanas, reibstošas galvas un asarojošām acīm. Laikam jāsakopo visi esošie spēki, jānoliek rīt tas eksāmens un tad uz kādām dienām jāpārvācas uz dzīvi zem segas.