gāju pirkt māsai ķermeņa losionu (tādu ārprātā smaržīgu un nejēgā dārgu, ko tikai svēkos tā īsti var bez sirdsapziņas pārmetumiem atļauties).manu pirkumu iesaiņoja, es devu karti, lai maksātu, bet tad izrādījās, ka tur jāievada pin kods (esmu nozaudējusi lapiņu, kur tas pierakstīts) un es pateicu, ka to nezinu.pārdevēja nebija īpaši pārsteigta , kādu brīdi mēģinājām panākt, lai karti pieņemtu bez koda, bet tā ierīce to neļāva. tad vienreiz pamēģināju nepareizu kodu. tad piezvanīju Jānim un prasīju, vai viņš neatceras kodu, jo dienu iepriekš biju viņam iedevusi karti naudas izņemšanai.pamēģināju nepareizu kodu vēlreiz.tad veikaliņā ienāca divi policisti un paralēli man bija palicis sūdīgi no liekšanās pār to aparātu, tādēļ sagadījās tā, ka brīdī, kad viņi pienāca man blakus es noģību (samaņu nezaudēju, bet saļimu uz grīdas).čalis, kas tajā veikaliņā strādā, atnesa man ūdeni, un kad policisti bija izgājuši, man palika labi un mēs ar abiem pārdevējiem par viņiem pasmējāmies.pēc tam sarunājām, ka es paņemu savu losionu un pārskaitu naudu no mājām.tā arī aizgāju, man neko ķīlā atstāt neprasīja un pat manu telefona numuru vai ko tādu nepajautāja. man bija šķitis, ka cilvēki tomēr ir neuztic[oš]īgāki nepazīstamiem, reiz man baroncentrā ieveda apsarga būdā un neticīgi centās noskaidrot vai es neesmu nozagusi savu maku, jo kartei termiņš bija beidzies.