es biju tāda kā Lisa Simpsone, šajā vakarā man bija vidusskolas izlaidums un vienlaicīgi iesvētības augstskolā. sakāpuši aktu zālē uz ļodzīga podesta, kas [tagad iestājas flashbacks, kuram fonā skan mūsu runa] kādreiz kalpoja par skatuvi svētku ludziņās un kur vēlāk mēs esam sēdējuši lekcijās mēs ar biedriem, skaļi mikrofona priekšā paziņojam, ka klusēsim, klausīsim un vēlreiz klusēsim. es nodomāju - jā, kā tad klusēsim, patiesībā jau jūs gribat, lai mēs esam skaļi un radam daudz gudru apceru. tad, pēkšņi, it kā es attopos vēlvienā flashbackā no tālākas nākotnes, mani pārņem ārprātīga nostaļģija un es dzirdu komentējošu balsi - ak, kāpēc gan nevarēju vienkārši klusēt un klausīt...pāreja uz otru daļu.
stāsts par vecu onkulīti, kas īrē mazu būdiņu ezera krastā. kādreiz tā bijusi viena no kādai dāmai piederoša kempinga mājiņām, bet tagad kempings ir bankrotējis, mājiņas izpuvušas, vienīgi onkulītis turpina maksāt īri katru mēnesi. kempingam kādreiz piederējis suns, ko kucēna gados citi suņi parāvuši aiz pautiem, un tie izstiepušies nedabiski gari. tā suns ticis pie iesaukas Pautiņš, un tā kā kempings bijis nosaukts kādā no garlaicīgajiem un nekādajiem nosaukumiem Ezera šļakatas vai tamlīdzīgi, arī tas nodēvēts tauta par Pautiņu. Kempingam beidzot pastāvēt, iesauka pārgājusi pie vecā vīra.
Vecais vīrs jūt, ka tuvojas pēdējā stunda, un bēdājas ka mirs viens, pie sevis viņš atzīstās, ka visus šos gadus ļoti mīlējis kempinga īpašnieci. Pēkšņi atveras durvis un viņa ienāk. Sapratusi, ka vecais vīrs mirst, viņa skrien atzīties, stāsta, ka mīlējusi viņu visu šo laiku, bet nevarējusi apciemot, jo baidījusies no tenkām. viņa brīdi padomā un saka - bet mēs jau varējām izlikties par draugiem.iekāpj viņam blakus gultā, apkampj. tad kaut kāda kino metafora - bārts simpsons vēro ūdenī, kā tur izsķīst satrunējuši koki.tipa tie abi ir nomiruši.