- piemājas dārziņš
- 1.4.07 23:15
-
[nepabeigts]
____________
Kāds vīrelis, nesen kā nodibinājis ģimeni, dzīvodams mazā būdelē, izlēma uzcelt lielu ēku katram savam jaundzimušajam dēlam. Kā sanāca, kā ne darbi tik raiti nenesās uz priekšu un pirmā ēka tika uzcelta tikai pēc 4 laulībā pavadītiem gadiem. Te jāpiemin fakts, ka pirmais viņa bērns mira dzemdībās pirmajā laulības gadā.
Tā nu kamēr šā vīra sieva auklēja abu kopīgos bērneļus, vīrelis cēla aizvien jaunas ēkas, atbilstoši bērnu skaitam. Bērni auga, dzima un atkal auga. Pēc 12 laulībā pavadītiem gadiem vīrelim aizvien vairāk veicās biznesā, arī savus jaundzimušos viņš lutināja aizvien vairāk. Septītajam dēlam bija paveicies, jo vecajam vīrelim šajā gadā biznesā bija veicies ļoti labi un viņš aiz laimes uzcēla vislielāko un skaistāko ēku, kāda līdz šim viņam bijusi. Vīrelis ar savu septīto dēlu saistīja lielas cerības, uzskatīdams viņu par savu veiksmes nesēju, tādējādi šī ēka bija jo īpaša gan viņa dēlam, gan viņam pašam. Nepilnu 20 gadu laikā tika uzceltas 11 ēkas.
Gāja gadi, vecajam vīrelim nu jau bija 11 bērni – daži no viņiem izauguši, precējušies, pašiem savi bērni. Ikkatrs no viņiem centās tēvu atbalstīt materiāli cik nu labi varēja, tādējādi pasakoties par rūpēm un mājvietas uzcelšanu, kas kā zināms ir katras jaunas laimīgas ģimenes pamatkapitāls.
Kā jau iepriekš minēju, ar savu septīto dēlu vecais vīrelis saistīja vislielākās cerības. Sava septītā dēla ģimeni vecais vīrelis apciemoja visbiežāk. Dēls veiksmīgi bija nodibinājis savu ģimeni, viņam bija skaista sieva un 4 meitas – katra ar savu raksturu. Vecajam vīrelim ļoti patika piemājas dārziņš, kuru sāka iekopt dēla sieva. Dārziņš nudien bija visai piemīlīgs un ar katru gadu tajā parādījās kas jauns. Vecā vīreļa prasības dēlam ar katru gadu pieauga. Viņš vēlējās redzēt ne tikai laikus remontētu savu uzcelto māju, bet arī sakoptu dārzu – skaistas puķu dobes, laikus apgrieztus krūmus, glītas taciņas, iekoptu mauriņu – tik glīti, lai kaimiņiem būtu neliela skaudība un apbrīna, bet vecajam vīrelim lepnums.
Dēla sieva bija smagi slima un viņas iesākto vajadzēja turpināt viņas meitām. Vecākajai meitai patika sākumā visu un visus novērot no malas, pirms viņa pati iesaistījās darbībā. Otra vecākā meita bija ļoti prasīga gan pret sevi, gan savām māsām; tēvam viņa bija vismīļākā. Nākamā septītā dēla meita bija klusa un mierīga – vismaz tā tas izskatījās no malas. Un pastarīte centās līdzināties visām savām māsām, īsti nezinot, kādai viņai būtu jābūt labāk, kaut arī visvairāk viņa līdzinājās savai otrajai vecākajai māsai prasīguma. Jaunākā meita, kā jau tas allaž gadās bija visizlaistākā un par nožēlu arī visstulbākā.
Lai vai kā – pēc mātes nāves, atbildību par piemājas dārziņu uzņēmās otra vecākā meita, drīz viņai palīgos pieteicās klusā un mierīgā meita. Tā viņas tur šiverējās: pļāva mauriņu, grieza krūmus, ravēja un kopa puķu dobes. Drīz vien tēva vismīļākā meita iemīlējās un ieprecējās, un kā jau tas gadās – pārgāja dzīvot pie vīra. Nepagāja ilgs laiks, kad dārziņa skaistuma uzturēšanā iesaistījās pati jaunākā meita. Jau labu laiku arī otrā jaunākā meita satikās ar savu mūža vīrieti, bet pirms viņa pameta tēva mājas, viņa dārza uzturēšanā iesaistīja arī vecāko māsu. Un tagad jau atkal viņas bija divas, kas dārzu pušķoja ar savām idejām, lai kaimiņiem patiktu un kas vēl jo svarīgāk – lai vectēvam prieks un lepnums.
Parunāsim nedaudz par puķēm. Tā kā dārza uzturēšanā bija iesaistījušās 5 pavisam dažādas sievietes, arī puķes te bija visdažādākās, kam bija nepieciešama katrai sava kopšanas metode.
[03.2007.]
kļūdas labojums