Maijs 6., 2012

23:47 Jums droši vien arī reizēm tā ir, ka laiku pa laikam uznāk tāda fundamentāla sajūta par to, kāda tā dzīve patiesībā ir, ļoti skaudra sajūta (nu, ja paveicas, tad tāda katarsiski vienkārša), un tā sajūta atnāk līdz ar apziņu, ka ir bijis pirms un būs arī pēc, kad šīs sajūtas nebūs (kad vairs negribēsies izdarīt pašnāvību, kad vairs nešķitīs, ka tu esi atdalīts un nepieņemts, kad nezināsi, ka viss pasaulē ir saistīts un notiek pēc kādām jau gluži vai notveramām likumsakarībām, kad nebūsi iemīlējies pāri acīm) un tas ir vienlaikus skumji un mierinoši, tāda sajūta kā dienas vidū pēkšņi iedomājoties, ka es taču aiziešu gulēt un tad šī diena patiešām beigsies, un tas, kas pēc tam pamodīsies, tas būs citas dienas cilvēks, tikai tu vairs neesi bērns un neraudi par tādiem niekiem. Kāds ir tev iestāstījis, ka rīt pamostoties tas atkal būsi tu, un neba nu pirmā acīmredzami aplamā lieta, kam tu mīļā miera labad notici (aizmiedz un pazaudē savu īstenību).

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi