Marts 2., 2011

13:22 Pēdējā laika diskusijas reāli rada iespaidu, ka sociālās palīdzības sistēma dod cilvēkiem nerakstītu atļauju izpildīties (cerams, ka tikai vārdos, ne darbos) kā pilnīgiem kretīniem divos veidos: a) "man nav nekāda pienākuma būt labam pat pret savu ģimeni, kur nu vēl kādu citu, jo būt labam - tas ir valsts pienākums, ne manējais!" (sākot ar naudas došanu veciem cilvēkiem un beidzot ar dzimstības veicināšanu, kur pat procesam nepieciešamo mīlestību būtu jānodrošina valstij, nevis cilvēkiem pašiem) b) "visiem sociālajiem nodokļiem, ko es maksāju, ir 100% jānonāk atpakaļ pie manis, ergo man ir jāsašujas, ja neesmu un paredzamā laikā nebūšu apaugļojies/bezdarbnieks/pensionārs/norāvis invaliditāti/saslimis/par ko nu vēl man tur jāmaksā" Un pats smieklīgākais, ka, lai arī šie abi cepieni ir pretēji un izriet no dažādām izpratnēm par sociālo atbalstu, tas absolūti netraucē vienam un tam pašam cilvēkam izmantot abus "argumentus" vienlaikus. /eju pie daktera, tā ka varat droši izplūst komentāros par to, kā es jūs visus par kretīniem un zemcilvēkiem nosaucu.

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi