|
Aprīlis 22., 2005
 | 21:41
Brūnacainie mani vajā. Līdz šim manu draugu lokā lielākoties ir bijuši ļaudis ar zilpelēkām vai nenosakāmas krāsas acīm, šomēnes esmu IRL iepazinusies ar diviem puišiem, kam ir izteikti brūnas acis.
Un šodien satiktajam acis ir tik lielas un tik īpatnēju plakstiņu griezumu, ka reizēm pat elpa aizraujas. Un vispār - reti gadās satikt tik vispusīgi apdāvinātu cilvēku, tāds nenoslīpēts dārgakmens, kura šķautnes lauž gaismu visdažādākajās krāsās. Pat nepieredzējusi acs redz kļūdas, un tomēr šī varavīksne ir tik bagāta, ka grūti novērsties, un grēks būtu atstāt novārtā kaut vienu no daudzajiem viņa personības aspektiem.
Cilvēki, kas dzīvo blakus nāvei, izjūt tās bijušo vai gaidāmo klātbūtni katrā elpas vilcienā, dzīvo atšķirīgi no mums, pārējiem. Intensīvāk. Bieži vien šī intensitāte izpaužas pašsadedzinošā carpe diem, amorālā pēc manis kaut vai ūdensplūdi. Bieži vien ir tā, ka tu baidies nevis par to, ka cilvēks nomirs, bet par to, ka izrādīsies - viņš nodzīvos vēl ilgi aiz termiņa beigām, un ko tad viņš darīs ar savu sadrāzto dzīvi?
Šis ir cits gadījums. Visu savu dzīvību ieliekot mākslā, visos mākslas veidos, viņš nebūs ko nožēlot arī tad, ja debesis viņu apžēlos. Tas ir tas, kā es gribētu dzīvot, ja nāve būtu man pieskārusies. Tas ir tas, kā es gribētu dzīvot tagad.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
