Janvāris 6., 2005

17:14 Reku, vakar aizdomājos par atbildību savu draugu priekšā. Un par atbildību par saviem draugiem. Jo - no vienas puses - ir tā, ka, ja mans draugs rīkojas kļūdaini vai klaji riebīgi, man taču nav nekādu tiesību mēģināt iegrozīt viņam smadzenes pareizā vietā. Tāpat kā man nav tiesību grozīt neviena cita smadzenes, bet ar draugiem vēl jo mazāk, jo draudzība - tas nozīmē uzticēšanos, tas nozīmē (mazliet) vieglāku ievainojamību, tas nozīmē, ka cilvēkam varētu būt svarīgs mans viedoklis. Vairāk, nekā garāmejošajiem cilvēkiem ir svarīgs vienam otra viedoklis. Bet - no otras puses - tas, kam es ilgu laiku neticēju, nē, vēl joprojām neticu, tā jocīgā īpašību un attieksmju projekcija, ko ļaudis veic. Iedoma, ka es esmu tāda pati kā mani draugi, ka es līdzinos viņiem attieksmē pret tiem vai citiem cilvēkiem, tām vai citām parādībām. Es jau teiktu, ka pilnīgi absurda koncepcija, bet ko gan es varu zināt? Ja draudzība ir savstarpējas uzticēšanās un nevilšas, vieglas, bet sajūtamas ietekmes saites, tad varbūt tiešām ir tā, ka mēs ar draugiem apmaināmies sajūtām, attieksmēm, viedokļiem un dzīves uzskatiem, un beigu galā tiešām sākam līdzināties viens otram? Attiecībā uz dažiem eksemplāriem tas būtu diezgan briesmīgi - t.i., gan tas, ja es kļūtu līdzīga viņam, gan tas, ka viņš sāktu līdzināties man.

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi