Decembris 31., 2004
| 23:25 - lējām laimes, un pirmo reizi mūžā man patiešām izlējās kaut kas tāds, kas bija uzreiz atpazīstams un fascinējošs: zemē nokritis, šķiet, ievainots pūķis ar atplestu rīkli un spārniem (viens no tiem gan nolūza, ceļot to nezvēru ārā no ūdens), un dzeloni astes galā. un komplektā visādi nieciņi, bet tas pūķis ir iespaidīgs, tādas emocijas sastingušas sudrabkrāsas alvā, tāda izmisīga drosme, sāpes un spēks. par kaut ko liecina jau tas, ka, laimes lejot, es apdedzināju pirkstu. un pūķa galva slējās ārā no ūdens, skatīdamās uz manas rokas pusi.
|
Comments:
Man sanaaca... ble uz sitienu pat neatceros kas sanaaca, bet atceros ka man tas neko iipashi labu nesoliija:P
Es vienkārši neleju laimītes; labāk nezināt. |
|
|
|
Sviesta Ciba |