|
Decembris 2., 2003
 | 21:12
kādā norobežotā - ar skalpeli izgrieztā - manis daļā ieslēgta kvarca lampa un silda, un apžilbina. Un neviens tur nedrīkst ienākt, nē, neviens tur nedrīkst ienākt un vēl kādu labu laiciņu nedrīkstēs.
pat ar cieši aizvērtām acīm ne.
un pēc nezināma laika sprīža kāds (noteikti pārbijies no iespējami spožās gaismas, pārbijies, ka tā viņu iznīdēs tāpat, kā iznīdē mikrobus un sāpes) ienāks un dziļi ieelpos ozona smaržu. tīru, bezpersonisku ozona smaržu. un šajā telpā nebūs nekādu piederības zīmju, tā būs kā prasmīgi izveidota dekorācija tam, kas ir bijis, bet ne šajā laikā, ne šajā telpā, ne ar mani.
// būtu man vismaz četrdesmit, es varētu atļauties piebilst - bet varbūt neviens tur nekad vairs neienāks. tagad tas izklausītos vairāk kā patētiski.
tāpēc es gribu, lai man ir vai nu piecpadsmit, vai vismaz četrdesmit, labāk piecdesmit. abi tie ir vecumi, kad cilvēks var atļauties skaļas un Liktenīgas frāzes, un viņam tas piestāv vai vismaz ir attaisnojami :)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
