|
Janvāris 12., 2016
 | 07:27
Varbūt ir tā, ka pēdējā pusgada (t.i., bezdarbnieka dzīves) laikā esmu pārstatījusi to, kā skatos uz sevi un savu laiku
Ja agrāk mans laiks dabiski sadalījās "darbs/pienākumi/brīvais laiks", kurā pēdējo punktu, lai cik tas nebūtu neliels, es varēju notrallināt, kā vien gribēju (jo tas ir mans laiks),
tad tagad es skatos uz savu laiku - un arī savu uzmanību, savu iedziļināšanos un izturību - kā resursus, kurus es sadalu attiecībām, kas man ir būtiskas (ģimene/draugi/paziņas/es) (jā, "attiecības ar sevi" totāli eksistē un naturāli introvertam cilvēkam vēl jo vairāk).
Kas nozīmē to, ka mans "laiks sev" ir tikpat precīzi menedžēts kā visi pārējie, tas ir resurss, kuru es izmantoju a) lai kļūtu par krutāku sevis versiju b) lai darītu to, ko es tiešām gribu darīt c) lai stiprinātu un balstītu attiecības ar citiem (nu, tiem, kas man ir nozīmīgi), tb faktiski jau tā ir resursa pārcelšana uz citu lauciņu.
Nežēlīgi un plaši griezieni, lai izrediģētu no savas dzīves visu to, kam es nevaru atļauties šos resursus šķērdēt - ček
Darbs pie tā, lai pamazām ierediģētu tos elementus, kam tur jābūt, bet versijā, kurā tie nestrīdas ar augstākminēto konceptu - procesā
Tikai reizēm tā paštaisītā zelta būrīša sajūta, nu, tā, kurā es iezīmēju savas pasaules robežas, iezīmēju robežas, kuras citi nedrīkst pārkāpt, robežas, kuras es pati nepārkāpju un pēc tam sašutusi noprasu, kurš kretīns te salicis kkādas robežas
Un, protams, "es kā resurss" ir brīnišķīgs, bet izteikti creepy koncepts
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |