|
Maijs 17., 2015
 | 11:01
Ja es būtu trū vīrietis, tad man patiktu mazas, izlaistas, maigi vulgāras sievietes, es viņas mīlētu un turētu izstieptas rokas attālumā, un nekad nekad neapaugļotu
Ja es būtu trū vīrietis, tad man patiktu zēni ar bālu ādu un slaidiem pirkstiem, un skropstām, kas izskatās kā uzkrāsotas, un (ja es būtu trū vīrietis) tad es nevarētu pievaldīt muti, nosauktu to zēnu par riktīgi drāžamu pediņu, un pēc tam piedzertos aiz izmisuma par to, ka man neveicas mīlā
Ja es būtu trū sieviete, tad man patiktu feministes, es kopā ar viņām ietu uz Mad Max: The Fury Road un pēc tam uzkrāsotu uz guļamistabas sienas PEOPLE ARE NOT PROPERTY un tajā pašā laulības gultā arī nodrāztos (vai, pareizāk, ļautu viņai mani nodrāzt un pēc tam iespiestu seju spilvenā, jo man šķistu, ka es sarkstu)
Ja es būtu trū sieviete, tad man patiktu īsti vīrieši, tie, kas ir uzsvērti džentlmeniski un neizbēgami aizbildnieciski, un savai feministei es teiktu, viņš ir tāds patriarhālisma upuris, bet es nespēju viņu nemīlēt
|
 | 20:02
Punkts, kurā es jūtos bezsirdīga (bet vienalga man šķiet, ka man ir taisnība):
mani neizsakāmi besī tās labdarības akcijas, kurās "izglābj" vienu neredzīgu/vājredzīgu cilvēku, vienu nedzirdīgu bērniņu, vienu cilvēku ratiņkrēslā, whatever, ar tādu domu, ka "cilvēks ar šādu invaliditāti pēc definīcijas ir nevarīgs, viņš nespēj pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, iekļauties sabiedrībā un justies laimīgs, tāpēc mums viņš ir jāglābj, jo tas ir labs darbs"
tas ir bulšits kaut kāds, pretīgs, diskriminējošs bulšits.
Sūds par argumentu "šo naudu vajadzētu ieguldīt, lai uzlabotu dzīvi visiem challenged cilvēkiem", skaidrs, ka tā tas nenotiek (kurš tad būtu ar mieru ziedot 10 eiro, nevis lai kādu "izglābtu", bet, teiksim, lai uzstādītu vēl vienu tikšķošo luksoforu vai uzbraucamo rampu vai tamlīdzīgi).
Bet tā implikācija, ka "mēs neesam gatavi pieņemt savā lieliskajā, žēlsirdīgajā, atsaucīgajā sabiedrībā cilvēkus, kas ir atšķirīgi no mums un visu mūžu būs atšķirīgi no mums, tāpēc ētiskākā izvēle ir izglābt viņus no izstumto likteņa"
Un "mēs negribam viņus redzēt, tāpēc izdarīsim tā, lai mums nav viņi jāredz, t.i., dažus paraugpacientus izglābsim, bet pārējos ieslodzīsim viņu dzīvokļos"
Un "kaut kas ar viņiem nav kārtībā, tāpēc viņi ir jāsalabo"
Un, protams, ir diezgan pretīgi tā domāt, ja runa ir par konkrētu cilvēku (kuram es enīvej esmu jau kaut kad iepriekšējā iterācijā aizbliezusi 20 eur sirdsapziņas mutes aizbāšanai), bet vēl pretīgāk ir nedomāt par visiem pārējiem
|
|
|
|