Marts 27., 2014
| 00:00 Lasu to "Vēja ēnu" un saprotu, ka esmu cilvēks bez sirds, jo mani absolūti neaizkustina, tipa smuka grāmata, bet pofik, un pārāk daudz frāžu, kuras šķiet uzrakstītas tikai tāpēc, lai pa taisno nonāktu "spārnoto teicienu" blociņos; un pašā dramatiskākajā vietā, tipa "I wanted to kiss him because I was sick with loneliness, but he had no lips or skin to offer me", aš saķiķinājos, nu labi, vēl arvien ķiķinu.
A pie zombijgrāmatām varu visas acis izraudāt, īzī.
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |