|
Oktobris 26., 2012
 | 13:28
Šorīt pamodos da sapratu, kas mani mulsina (gh :)) KK esejā par to, Latenes Učene Ir Debīla.
Konkrēti šis citāts: "Patiesībā šā brīža situācijā cerēt uz to, ka vairums lasītāju varētu būt gatavi iepazīties ar mūsdienās tapušiem tekstiem un daudzmaz adekvāti par tiem spriest, nav nekāda pamata."
Man šķiet, ka prasme "adekvāti spriest par tekstiem" ir baigi specifiskā zināšanu/prasmju joma, apmēram tā kā spēja izvērtēt, vai programmas kods ir optimāls vai nav. Liela daļa autoru paši nespēj adekvāti spriest par tekstiem, da i nafig nevajag - tāpat kā ne katram koderim ir jāzina, kāda ir visa softa arhitektūra. (OK, foršāk ir, ja zina, bet nu tas nav obligatoriski.)
Manuprāt, "vairumam" lasītāju svarīgi ir prast 1) atrast literatūru (gh, tekstus), ko patīk un interesē lasīt, un to arī lasīt 2) saprast, kāpēc patīk - un, ja nepatīk, kāpēc nepatīk 3) atrast tekstā personiski svarīgo un integrēt to savā dzīvē/identitātē 4) uz šīs te bāzes atjaunot "un man vēl būtu jāizlasa" sarakstu.
Un tas, vai cilvēks to pamato ar "besī ārā, tiiiik sarežģīti teikumi" vai "autora izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi savā pārblīvētībā rada nomācošu metaforu jūkli, kurā grūti orientēties un vēl grūtāk atbrīvoties no sajūtas, ka zināmā mērā piesauktā simbolika ir nevis mērķtiecīgi absurda, bet nejauša" jau nu točna ir nebūtiski.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |