|
Augusts 29., 2011
 | 10:00
Vot iztēlojamies situāciju, kurā sieva kādā jaukā dienā sapako koferus, notinas kaut kur figviņzinkur, lai dzīvotu viena un iespēju robežās maksātu alimentus par bērniem, paziņojot vīram, ka varbūt atgriezīsies, bet tikai tad, ja vīrs turēs māju kārtībā un uztaisīs kārtīgu eiroremontu, paralēli rūpējoties par bērniem un nodrošinot viņiem normālu izglītību, lai sievai pēc atgriešanās nav viņus jāuztur. Un sievas slimo vecmāmiņu ielikt ragutiņās un aizvest uz mežu arī nedrīkst,
un ja vīrs mēģina pierunāt sievu braukt atpakaļ, tad viņa sarauc deguntiņu un saka "nu nav jau tā, ka es tevi nemīlu, es tevi pat ļoti mīlu un man bija ļoti grūti šo lēmumu pieņemt un pašai sākt visu no nulles, bet es to izdarīju, jo esmu lieliska - nu tu nevari gribēt, lai es braucu atpakaļ no īrētā dzīvokļa uz mūsējo, kur pat nav veikts eiroremonts! Un vispār, ja tev kaut kas nepatīk, tu tak arī vari saņemties un pārcelties uz īrētu dzīvokli, varbūt pa to laiku kāds mūsējo dzīvokli saremontēs..."
bet, ja vīrs pasaka, ko domā par šo izpildīšanos, sieva sarauc deguntiņu un saka "es taču aizbraucu projām nevis tāpēc, ka esmu kaut kāda slikta, bet tāpēc, ka man pie tevis bija slikti - vai tu gribi teikt, ka mani nemīli un negribi mani vairs atpakaļ? vai tad bez manis tu pat remontu nevari uztaisīt? Tad jau man no paša sākuma bija taisnība, un pareizi izdarīju, ka nepaliku pie tevis, tu mani reāli velc uz leju! Bez tevis es varētu sasniegt daudz vairāk! Un vispār, jau es varu arī alimentus nemaksāt, man jau no tevis neko nevajag... tikai vienmēr atceries, ka es tevi mīlēju un vēl joprojām mīlu, bet tu mani atraidīji!!!"
..un, ja nu gadījumā tu dzīvo/strādā ārpus LV, tad beidz cepties par to, ka LV palikušie tevi politkorekti apzīmē par "emigrantu" vai "dezertieri", jo emocionāli šitā situācija nolasās drusku skarbāk ;)
Red.piez.: ir izņēmumi, un, ja tu sevi par tādu uzskati, turpini uzskatīt. Ir daži cilvēki, kurus arī es uzskatu par izņēmumiem.
|
|
|
|