Augusts 1., 2006

00:38 Konstatēju, ka ir jau 1. augusts, un tādas skumjas pēkšņi, tāpat kā April is the cruellest month / breeding lilacs out, tāpat arī augustam piemīt kaut kas tikpat nežēlīgi skaists un skumjš. Vienīgie divi mēneši gadā, kas sākas ar A. Salauzītu ziedlapiņu smarža. (Reiz, tas bija pēdējā reizē, kad es devu kādu savu darbu publiskai ķidāšanai, tas tika nolīdzināts gar zemi arī tāpēc, ka ziedlapiņas nevarot būt salauzītas, bet kādas tad tās ir - tās vieglās, gaišbrūnās lūzuma līnijas pāri baltajai, liegajai virsmai - bet ko nu par to, tas viss ir uz labu, nu, tajā brīdī, kad tev tiešām šķiet, ka tu spēj kaut ko pateikt, kaut ko ļoti īstu un neizdomātu, un līdz pēdējam brīdim pašai atminamu - tajā brīdī dabūt pa muti un turpmāk augt uz iekšu kā tādai dzemdes fibriomai; varbūt klusītēm un kautrīgi nomiršu asiņodama (it kā jau ir tik traģiski un eksaltēti nomirt asiņodamai, bet ne jau dzemdes fibriomu dēļ!), varbūt kaut kas izšķilsies, pirmajā gadījumā cilvēkiem no malas būs diezgan vienalga, kāpēc tas tā, otrajā - man būs diezgan vienalga, ko cilvēki no malas) Kaut kā tik ļoti mierīgi, ja cilvēki pārāk neskatās, un cilvēki tomēr pamatā ir smalkjūtīgi, tā tomēr ir tik ļoti intīma, lai gan ne īpaši smalka kaite.

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi