|
Jūnijs 17., 2006
 | 16:25
Šodien garajā, garajā ceļā atpakaļ uz mājām (garajā tāpēc, ka niķīgajā, nevis tāpēc, ka nevarētu paiet) mēs ar bērnu apsēdāmies ielas malā palasīt Vinnija Pūka žurnāliņu, viņš dzēra savu actimela analogu, un es pēkšņi piefiksēju, ka dzerot bērns paceļ vienu uzaci - tāds drusku komisks un ļoti piemīlīgs vaibsts - gluži tāpat, kā mēdza pacelt vienu vai abas uzacis tad, kad vēl tika barots ar krūti.
Nu vot, iedomājos, kā tas būs, kad viņš izaugs liels, būs pagājuši daudzi gadi, viņš šādā karstā vasaras dienā nopirks aliņu un alkaini dzers (tāpat kā krūts pienu vai actimela analogu), un pacels vienu uzaci tādā apmierinātā vaibstā, un paskatīsies uz savu meiteni. Un viņa nemaz nezinās, ka šo vaibstu viņš mācēja jau tad, kad vēl neapzinājās sevi.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |