|
Maijs 2., 2006
 | 01:50
Čto-to s čtem-to un Chris Rea, un rīt pirmā darba diena pēc atvaļinājuma.
Patiesībā tikai šodien atjēdzos tā pa īstam un sāku kontaktēt ar cilvēkiem. Līdz tam tikai lāpīju caurumus neveiktajos pienākumos un arī to pašu darīju visnotaļ neveikli (man šķiet, ka bērnam mans atvaļinājums izraisīja daudzkārt vairāk stresa kā prieka).
Kaut kas kustas, bet kaut kur dziļi, dziļi. Tāda neskaidra, mulstoša laimes sajūta, kas laikam tā arī neiznirs virspusē, jo man vēl joprojām šķiet, ka ir drusku nepieklājīgi (nekorekti? neiejūtīgi?) būt pavisam, pavisam laimīgai un tā, lai visi to redz.
Bet man jau tāpat viss sejā ierakstīts.
Tā ir viena no šokējošākajām atziņām, ko man devis darbs birojā. Ka, sasodīts, pilnīgi visi, sākot ar korektori un beidzot ar visiem priekšniekiem, bez pūlēm spēj noteikt, cik es esmu apmierināta, kā jūtos darbā, kad man pēdējo reizi bijis sekss un cik smagas pohas man ir no rīta.
OK, par korektori nezinu, viņa mums jauna būs, bet priekšnieki to zina ar kaulu smadzenēm. Droši vien daļa no menedžmenta. Es ar bailēm un sajūsmu gaidu to brīdi, kad viņi sastādīs manu MR kalendāru, lai sadalītu darbus atbilstoši hormonu svārstībām (jo lai nu kas, bet radošums/azarts/apķērīgums vismaz par 50% ir nosakāms pēc tā, kurā cikla posmā es atrodos).
Kā var saprast no augstākminētajiem tekstiem, čto-to s čtem-to ir alkoholisks ;)
|
 | 20:53
Jā, un es atcerējos to garāmslīdošo domu.
Par cilvēkiem ar globālo un lokālo domāšanu.
Man, piemēram, ir tipiska lokālā domāšana, es labāk esmu big in japan, es labāk esmu ciema gudrinieks, nevis viens no divsimt galma ļaudīm.
Bet varbūt tā domāšana, kad cilvēks var bezmazvai visu pasauli redzēt kā vienu karaļvalsti un gribēt būt viens no tūkstoš galma ļaudīm, varbūt tā nemaz nav tik patoloģiska, vienkārši citāda.
Ehh, šī visa akceptēšana, visa pieņemšana, es jau biju domājusi, ka esmu tikusi tai pāri.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |