|
Marts 14., 2006
 | 11:08
Kas attiecas uz šo rakstu, tad es neticu, ka intervējamais ir strādājis reklāmā (ja nu vienīgi ir bijis izteikti draņķīgs reklāmists). Viss, ko jamais saka, ir diezgan saprotams & primitīvi izklāstīts viedoklis, bet viņš iekrīt brīdī, kad paziņo, ka tikai tagad esot atradis īstās vērtības - ticību, cerību, mīlestību.
Atvaino, vecīt, bet ticība, cerība un mīlestība ir vērtības, bez kurām reklāma kā tāda nav iespējama. Pirmās divas - acīmredzami vienīgais iemesls, kāpēc reklāma vispār eksistē, trešā - visdrošākais veids, kā iebarot dajebko, sākot ar kredītu un beidzot ar alu.
UPD: Precīzāk izsakoties, mīlestība ir visdrošākais veids, kā radīt labu reklāmu. Jo brīdī, kad tu taisi kaut ko labu, tu mīli patērētāju. Lai kāds viņš arī nebūtu. Lai arī viņš ir lūzeris, kas nevar atļauties izremontēt dzīvokli, kas baidās no nāves, kas vergo savā kantorītī un sapņo par vīrišķību un brīvību, kas vakarā ir noguris un izbesījies, kam pietrūkst sirsnīgu sarunu, kas nespēj darīt laimīgu savu ģimeni, kas izmisīgi cenšas neslimot un neaptaukoties un ilgojas pēc kaut kā nedefinējama. Jā, tādu tu viņu mīli, un mīlot notirgo viņam īslaicīgu ilūziju. Jo, ja arī viņam nav mīlestības, tad ir vismaz ticība, un, ja nav arī tās, tad vismaz cerība viņam ir palikusi. Un nav tam nekāda sakara ar varu, baudkāri un veiksmi - jo šīs nu ir tās vērtības, kuras tu neatradīsi, sekojot reklāmām.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |