|
Februāris 12., 2005
 | 01:43
un jā, beidzot es esmu šo faktu aptvērusi, un man tas ir jāpasaka, jāizkliedz, jāizauro:
Kikōne ir atgriezies no jūras!
pilnīgi nejauši satiku viņu, jau sataisījusies iet uz citu tikšanos, atcēlu visu, jo tas ir vienīgais, ko var darīt,
jo Kikōne ir atgriezies no jūras,
un tik sen man nebija bijis tā, ka no prieka nevaru atrauties no apskāviena, trīc rokas un nāk smiekli par itin visu, un pseidopoētiskas sarunas ("tie cilvēki, kam liekas, ka viņi attīstās, ka viņi kāpj uz augšu, zini, patiesībā viņi tikai rāpjas uz augšu pa sava būrīša restēm"),
un jā, sen man nav bijis tāds milzīgs prieks, kas jāizkliedz, nedomājot par to, ka tie sasodītie 100+ ļauži, kas ir mani pievienojuši friendlistei, nezina, kas ir Kikōne,
tad lai jūs zinātu: viņš ir tas cilvēks, ko es gaidīju atgriežamies. Jo es esmu viņa draugs un viņa svētnīca. Un tas ir sasodīti daudz.
|
 | 09:56
njā. pusstundu mēģināju izvilkt kaut kādu secinājumu no visa tā, ko uzzināju un piedzīvoju vakar. dažas epizodes, kas dod krāsas un dziļumu cilvēku portretiem, un, jā, pavisam negaidītu pagriezienu.
un tad kā ar āmuru pa pieri: bāc, no kurienes man tā vispārējā attieksme, ka cilvēki pēc noklusējuma rīkojas labi, korekti un ētiski pareizi? es, ciniķis un mizantrops, taču vēl joprojām divu priekšstatu sadurē izvēlos labāko priekšstatu un, ja saskaros ar acīmredzami nekrietnu rīcību no kāda puses, mēģinu attrast šim cilvēkam attaisnojumus - bieži vien pat visabsurdākos un pretrunīgākos, un es varu mēnešiem ilgi pārgremot informāciju, kas liecina, ka cilvēks ir divkosīgs, melīgs, liekulīgs, egoistisks un nežēlīgs ne tikai pret cilvēkiem, kas viņam neko nenozīmē, bet arī pret tiem, kurus mīl, un visu šo mēnešu gaitā es tikai retos gadījumos atkāpjos no viedokļa, ka šis cilvēks ir "bezgala mīļš radījums, kas īsti neapzinās, ko dara".
un, diessodi, varu saderēt, ka paies pāris dienas, un es atkal raksturošu šo cilvēku tieši šādi. un pieņemšu, ka visas idiotiskās izrīcības ir palikušas pagātnē un varbūt nemaz nav bijušas idiotiskas, varbūt es vienkārši nezinu, kas un kā, un tikpat droši pieņemšu, ka patlaban un tuvākajā rīcībā šis cilvēks rīkojas, sekojot Kanta kategoriskajam imperatīvam.
ja tev liekas, ka šis teksts ir par tevi,( lasīt tālāk )
|
 | 16:44 - Laurie Anderson: On the Way to Jerusalem
There was a devout nun in the XVth century who decided to make a pilgrimage to Jerusalem; and she belonged to an order that wore bags over their heads. And the mother superior told the nun that if she walked through the countryside with a bag on her head, she would scare people. But the nun insisted, so the mother superior allowed to her to walk around and around the cloister, every day for three years until she covered the equivalent distance to the Holy City. At the end of her journey the nun was so exhausted that she collapsed. A doctor was called. After examining her he announced that she was too weak to make the return trip. The nun died shortly after.
|
|
|
|