|
Janvāris 26., 2005
 | 01:30
un šonakt man liekas, ka absolūta mīlestība pret kādu cilvēku (t.i., pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, vienmēr cienīt viņa izvēles un akceptēt viņa dzīvesveidu) ārēji izpaužas gluži tāpat kā absolūta vienaldzība pret viņu.
atšķirība varētu būt tur, ka ar cilvēku, kas tev ir absolūti vienaldzīgs, tu diez vai pavadītu kopā tik daudz laika kā ar cilvēku, ko mīli.
( blablabla )
Garastāvoklis:: miegains & dreifējošs
|
| 12:01
Kas attiecas uz "intelektuāļiem". T.i., cilvēkiem, kas ir daudz lasījuši, labi orientējas tādās būtiskās disciplīnās kā filozofija, kultūras vēsture, vēsture, politika un kas tik vēl ne. Kas spēj izteikt par dažādiem tematiem, izteikt argumentētus spriedumus, salīdzināt viedokļus un tā tālāk.
Man ir smagas aizdomas, ka liela daļa no šiem cilvēkiem ir ieguldījuši tik daudz laika un darba savā izaugsmē tāpēc, ka jaunībā ir aptvēruši, ka viņiem nav sava viedokļa. un tajā pašā laikā ir gribējies, lai šis viedoklis būtu (t.i., neieslīgt apātijā, vienaldzībā un rutīnā). teiksim, jaunietis ieraudzījis Monas Lizas bildi un nodomājis: kas tur sevišķs? kaut kāda vecene, kāpēc visi par viņu fano? bet ir bijis pārāk nepārliecināts par sevi, lai pateiktu, ka Mona Liza ir mēsls, tāpēc iegrimis mākslas studijās, lai pēc tam varētu tādiem idiotiem kā savs pagātnes es paskaidrot, kāpēc Mona Liza ir izcils mākslas darbs.
vai tāpat par visu. viņi izmanto zināšanas un intelektu, lai noteiktu, kas skaitās "labs" un "elitārs", un "izcils", lai pēc tam varētu izjust estētisku baudu no attiecīgā mākslas darba. un neizjust baudu no mākslas darba, kurš objektīvi ir mēsls. (un, lai maskētu savu iemācīto "gaumi", reizēm izgudro argumentus, ar ko pamatot, kāpēc vispāratzīti labs darbs ir mēsls vai kāpēc vispāratzīts mēsls ir izcils darbs.)
varbūt vienīgi tad, kad tu pietiekami ilgi esi izlicies par lietpratēju, kādā brīdī šī izlikšanās kļūst par patiesību, un tu iegūsti to dabisko un spontāno viedokli (kas patiesībā nav viedoklis, bet gan intuitīvs patīk/nepatīk), to, kas piemīt lielai daļai "neintelektuālu" cilvēku, kas bez kādas stomīšanās var novērtēt dajebko un uzspļaut visiem, kas domā citādi un vēl mēģina savu viedokli "argumentēt"?
intelektuālis ir cilvēks, kas bērnībā baidījās spļaut klasesbiedriem sejā un tāpēc iegādājās dzīvokli piektajā stāvā, lai varētu uz visiem spļaut no augšas?
(piezīmēju jau iepriekš, lai jūs pārāk nesatrauktos, atpazīstot šajā portretā sevi: tas ir domāts pašportrets, ja? ar to piebildi, ka es nesaņemtos uzskatīt sevi par intelektuālu.)
|
 | 20:04
doma, kuru pēdējā laikā laiku pa laikam nākas atkārtot:
nedefinē sevi pēc citu domām par tevi.
|
|
|
|