Decembris 22., 2004

00:24 brīnišķīgs vakars ar morāli "viss ir vienkāršāk, kā izskatās", var vienkārši padzert karstvīnu, ēst sieru un neraizēties ne-par-ko, un tad, kā vienmēr, kad eju mājās no Vecrīgas viena, piegāju pie Marijas, kas dzied uz Audēju ielas, paklausījos krievu mūziku un Metallica ar krievu akcentu. ( tikai jegora ļetova daiļrades cienītājiem ;) ) un viss ir vienkāršāk, nekā man liekas, un tā ir arī labāk. Garastāvoklis:: a kā jums liekas?

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

10:44 - "vismaz sapņi mēdz būt interesanti" tātad: ģeniālais dzēriens "karstvīns ar brendiju" (tas nebija pareizi, es jau sākumā tā teicu!) un alus vēl pa virsu rezultējās nenormāli aprobežotā šaha spēles stilā, vēlmē spēlēt šahu pat tad, ja tas jādara ar aizmigušu bērnu klēpī un sapņos, no kuriem kļūst... nujā. interesanti. viens no viņiem vēl bija uzjautrinošs; kaut kāds Rammstein koncerts, kura uzjautrinošākā epizode bija neliels pārtraukums, lai solists varētu uz skatuves izdrāzt vienu meitenīti - par lielu sašutumu vienam no organizētājiem, kurš tajā laikā mēģināja ar onku kaut ko sarunāt :) otrs man nelikās tik smieklīgs; es pamostos no sitieniem pie balkona durvīm, pieceļos, atklāju, ka viss balkons ir pilns ar kaijām, kas mēģina ielauzties iekšā, vienai tas arī izdodas, tā iespraucas pa durvju šķirbiņu un es konstatēju, ka tas sasodītais putns ir man apmēram līdz krūtīm (un stipri lielāks par manu bērnu), kliedzu, ar vienu roku saķeru kaiju aiz knābja (knābis pamatīgs, putns mežonīgi stiprs), ar otru roku apskauju bērnu, aizvedu bērnu uz otru istabu, kaija, protams, seko (t.i., es viņu vilku līdzi, jo negribēju laist vaļā viņas knābi), atceros vēl to, kā es to putnu žņaudzu ar garu baltu šalli un ļāvu, lai tas man knābj, ka tikai neaiztiek bērnu. nujā, un pat sapnī es nevarēju iedomāties, ka to kaiju būtu jānogalina, tā vietā es pārdomāju, vai mēģināt viņu izgrūst kāpņu telpā (bet kā tad šī palidos?), vai stiept atpakaļ uz balkonu (bet tur taču ir viņas kolēģes).

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

10:50 ..un katru reizi, kad man ir smeldzīgi, un es esmu apsolījusies nerakstīt šeit neko jūtelīgu, izteikti depresīvu un tamlīdz, man gribas nocitēt šo dziesmu, nu, vismaz to Я потерял связь с миром, которого нет, kas visprecīzāk raksturo visu manu dauzīšanos pret sienu un (ak, nu visu to, par ko es šeit esmu apsolījusies nerakstīt). un tad es ieraugu šito te dziesmu 4036 žurnālā, mazliet līdzjūtības pret viņu (lai arī viņam šī dziesma droši vien nozīmē pavisam ko citu), mazliet ietrīsuļošanās - es tak arī gribēju to rakstīt, es arī - un mazliet vilšanās. par to, ka man šobrīd nav skumji.

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi