|
Oktobris 25., 2004
 | 01:20
vai tu mani vēro?
Mūzika: Bill Withers - Aint No Sunshine
|
| 01:58 - un šitā anekdote ir par mani.
Trīs sievietes - brunete, rudmate un blondīne - izmestas uz vientuļas salas. Tuvākā cietzeme atrodas 400 metru attālumā. Nu ko, domā, peldēs pāri.
Pirmā peld brunete. Nopeld 50 metrus, saprot, ka līdz cietzemei netiks, griežas atpakaļ, tomēr pietrūkst spēka. Noslīkst.
Otrā peld rudmate. Nopeld 100 metrus, saprot, ka spēka pietrūkst, griežas atpakaļ, noslīkst.
Trešā peld blondīne. Nopeld 300 metrus, saprot, ka pietrūkst spēka. Griežas atpakaļ. Noslīkst.
|
| 02:07 - ..un vēl viens mīlošās mātes ieraksts
mans bērns ir ne tikai pseidointelektuāls prātvēders, kas sapņo par zemēm, kur nav neviena pokemona. mans bērns ir arī gots.
niepietiek ar to, ka šodien viņš pie melnajām zeķubiksēm un sarkanā džemperīša uzvilka melnu karakula cepuri un aplika ap kaklu melnu siksnu.
bija arī šitāds dialogs:
bērns (apskata manus nagus): mammai rozā nagi!
es: jā, rozā.
bērns: bet bija melnā krāsā?
es: jā, bija. kādā krāsā tev labāk patīk?
bērns: MELNĀ!
un, protams, neaizmirstamais fakts, ka tad, kad viņš bija tikko iemācījies runāt, uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga, viņš nešaubīgi atbildēja: "Melna!"
|
| 12:34
Biju ar bērnu ārā, aizgājām līdz Daugavai. Tur gulbju pāris ar jauno paaudzi - pieciem gulbju jaunekļiem/jaunuvēm. Tādā kafijas-ar-pienu krāsā, lieliem baltiem lāsumiem. Skaisti. Bet neganti, gulbju paps (es domāju, ka tas bija paps) vislaik šņāca uz baložiem un dzina tos prom no maizes, dažbrīd es pat sabijos par sava bērna drošību.
Bet tik un tā skaisti.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |