Augusts 29., 2003
| 01:50 bet vispār nebija man taisnība, kad es ņurdēju par to, ka nav vērts riskēt ar sirdsmieru un mierīgām attiecībām, lai (labākajā gadījumā) padarītu šīs attiecības par mīlošām un kaisles pilnām. atminējos dažas epizodes, dažādos laikos, ar dažādiem cilvēkiem, no kuriem daži atstāja manā sirdī visai sāpīgas brūces (atvainojiet par banalitāti), un es nevarētu teikt, ka es kaut ko nožēlotu, un ne jau tāpēc, ka pagātni principā nenožēloju, bet tāpēc, ka tas bija to vērts. un ne tikai tāpēc, ka gaisam ir cita garša un smarža, ja kaut kur elpo cilvēks, kurā tu esi mežonīgi iemīlējusies. arī tāpēc, ka āda pārklājas zeltainām pērlītēm, kad viņš tai pieskaras. un lūpas.
bet paliek jau vēl otra puse tajā visā. par atbildību pret otru cilvēku. diviem otriem cilvēkiem. un stingras morāles neesamība nozīmē tikai to, ka ikreiz šī izvēle ir dubultsmagi jāizdara no jauna.
|
| 02:27 - * * * bāls mēness liegi slīgst pār tavu nogurušo pieri ar sudrabainām lāsēm pārklāj tavus plakstus es tavas elpas ziedos labprāt kavētos bet vējš ar aukstām delnām piespiedies pie loga rūts un neprātīgās acis izvalbījis, pieskaras
un pazūd, klusi tēli nāk un gaist aiz taviem plakstiem kā gliemežnīcas, pērlēm pilnas, tavas acis un tava skata rasu vēlētos es dzert
bet mēness pēkšņi aizver visus logus un palieku es viena, vēsās delnas piespiežu pie loga rūts un klusi elpoju, un pretī man ir nakts, tā, divām vientulībām saskaroties, sapņi dzimst
un tūlīt pagaist, tikko atver acis.
|
| 16:59 aizdomājos par pāriem. par cilvēkiem, kas dzīvo kopā vai vismaz satiekas gana bieži, lai visu izrunutātu IRL. un tomēr aktīvi komentējas viens otra žurnālā - ne tikai, lai iesaistītos esošā diskusijā vai varbūt šo diskusiju izraisītu, bet raksta tādus es-te-biju-es-to-lasīju komentārus. vai arī - tu uzdod jautājumu vienam, uz to atbild otrs. rodas kāda saruna, un tu zini - kur ir viens no viņiem, tur obligāti būs arī otrs. un draugi viņiem ir kopīgi, bet tas, kas nav draugs vienam, visticamāk, nebūs draugs arī otram. tā vienmēr - vienmēr? - ir mīlestības izpausme?
tas, ka mēs ar THP tik reti komentējam viens otra žurnālus, būtu vienaldzība vai - tieši otrādi - cieņa pret otra personisko dzīvi? netraucēšana? man ir svarīgi netraucēt, atstāt brīvu telpu sapņiem, atstāt vietu otra draugiem, kuri tev nepatīk, atstāt vietu sarunām, no kurām tu neko nesaproti. bet no otras puses, varbūt ir kāda fantastiska mēs-abi-esam-viena-būtne sajūŧa, kuru mēs šādā veidā zaudējam? lai arī - kā k-kur kādā anekdotē bija atzīmēts - ja jūs esat kā viens, tad kāpēc ir vajadzīgi divi tādi?
|
| 19:17 ir cilvēki, par kuriem es gribētu rakstīt stāstus. ievest viņus kā personāžus, paņemt viņu izskatu vai noskaņu, vai attieksmi. un reizēm man ir tāda sajūta, ka viņi mani neinteresē citādi kā vien potenciālie stāstu varoņi.
|
| 21:06 kas tad īsti atšķir grafomānu no rakstnieka? tas, ka labs rakstnieks raksta labi? (ja viņš rakstītu slikti, kļūtu par grafomānu?) tas, ka rakstnieks spēj atšķirt, kad raksta labi un kad slikti? (bulšic patiesībā, jo ir ļoooti maz cilvēku, kas spēj vērtēt savus darbus) tas, ka rakstniekam strādā kāds iekšējais cenzors, kas neļauj rakstīt dajebko? t.i., ka rakstnieks vienkārši raksta mazāk? (lai arī pēc šī kritērija Ojārs Vācietis droši vien būtu jāuzskata par grafomānu) tas, ka rakstnieks izvēlas, ko publiskot, ko ne? vai arī - sabiedrības doma, kritika, citi autori?
šobrīd pieņemu, ka tā varētu būŧ kāda grūti definējama teksta iezīme - pieslēgšanās kādai mistiskai Patiesībai, spēja piefiksēt to, ko nepiefiksētu citi, spēja skatīties dziļāk, bet tas ir briesmīgi izplūstoši un galu galā nepasaka neko. ja nu vienīgi es pati atceros, ko gribēju pateikt ;)
vai arī - ticamāks pieņēmums - rakstnieks grib kaut ko Pateikt? sev, varbūt arī citiem?
// šis gan nav mēģinājums atrast objektīvu, klīniski precīzu atbildi :)
|
|
|
|