Augusts 9., 2003

08:23 Man ir daudz paziņu, daudz interesantu, aizraujošu, sirsnīgu un mīlamu cilvēku to vidū, bet tikai daži draugi. Tie, kuros es varu klausīties un smaidīt, nejūtot nepieciešamību būt lietas kursā par to, par ko viņi runā. Tie, kuriem es varu pateikt kaut ko tādu kā "es rakstu slikti", un saņemt godīgu un adekvātu atbildi. Tie, kuriem es varu uzdot muļķīgus jautājumus iz sērijas "ar kuru roku tu onanē?" un saņemt godīgu un adekvātu atbildi. Tie, ar kuriem runājot, ir gandrīz neiespējami (vismaz man līdz šim nav izdevies) pateikt kaut ko tādu, kas šīs attiecības sabojātu. Un viņiem arī neizdodas. Principā tas ir kā laulība. Vai vismaz kā, manuprāt, būtu jābūt laulībai. Ka nav iespējams "sastrīdēties un pašķirties", ka pašķiršanās notiek tā, kā šķiras planētas - attālinoties pa savu orbītu, mainoties un augot, kādā brīdī saprotot, ka katrs savā privātajā ceļojumā aizgājis prom no otra. Un pat tad ir iespējams rakstīt vēstules. "Es esmu Argentīnā, kur esi tu?" - "Es nezinu, kas ir Argentīna, nekad neesmu par to dzirdējis, bet man patīk šis vārds. Es pats tev rakstu un Libānas." - "Un kā tur, Libānā? Nesnieg?"

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi