|
Maijs 28., 2003
 | 17:58 - dzejoļa nogalināšana. konspekts
akdies. laimīgie cilvēki, kas nekad nav redzējuši beigtu dzejoli :)
dzejoļa (vai jebkura cita literāra teksta) nogalināšanas veidi un metodes:
- Darba tapšanas laikā:
- makrovidē: cenzūra, literārā tradīcija u.c. globāli pasākumi, kas traucē rakstīt, kā nākas,
- mezovidē: ģimenes locekļi, draugi vai paziņas, kas dzejoļa rakstīšanas laikā uzmācas ar jautājumiem, komentāriem utt. un neapklust pēc pirmā pieprasījuma,
- mikrovidē: pats autors, kas nespēj, kā nākas, tikt galā ar savu garabērnu.
- Pēc tapšanas:
- makrovidē: cenzūra, kritika, literārā tradīcija, kas bloķē tos tekstus, kas tomēr ir radušies par spīti 1.1. punktam,
- mezovidē: draugi, paziņas un ģimenes locekļi, kas šādā vai tādā veidā iznīcina dzejoli vai nosit autoram vēlmi to kādam rādīt,
- mikrovidē: pats autors, kas līksmi svilina savus manuskriptus vai kā citādi dara tiem pāri. Sniedzot krutos komentārus, piemēram. Vai pats esot pēdējais kretīns.
Sāpīgāks neapšaubāmi ir pirmais variants, jo dzejolis, kas ir nobendēts manī iekšā, paliek un sūrst... Īpaši, ja ir uzrakstītas dažas rindiņas, es jūtu, kam ir jābūt tālāk, bet dzejolis ir sabiedējies un nenāk ārā, un puse no viņa jau ir pierakstīta, un dzejolis ir sarauts divos gabalos, un abi no tiem sūrst, sāp un pūst...
Bet mana konkrētā bēda bija par 1.2. punktu. Un to, ka daži cilvēki nespēj saprast (t.i., it kā saprot, bet tad jau ir par vēlu), ka katram teikumam ir tikai viens vienīgs mirklis, kad tas var uzmirdzēt un piedzimt, un to nevar ne atlikt, ne pārtraukt, un ļoti bieži tam ir vajadzīgs kaut vai nosacīts miers un klusums (ideāli jau būtu vientulība, bet uz to man nav ko cerēt).
pabēdājos. īpaši labāk nepalika, bet nekas. būšu māte cietēja :)
|
|
|
|
