|
Novembris 3., 2015
 | 07:35
Kārlis Vērdiņš
STUDIO 54
Nedari tā. Nekad vairs nedari tā. Var atlidot pūķis, sagrābt mani un aiznest uz klinšu alu, kur indīgi zirnekļi rāpo pa driģenēm, skrullēdami biezas, ar pomādi ieziestas ūsas. Nezinu, kā lai tieku no turienes atpakaļ.
Tev pašam vien nāksies steigties pēc manis, elpināt mani, skalot man kuņģi, piezvanīt maniem vecākiem, varbūt pat atpazīt mani. Tev būs jālūdzas pūķi, lai pasaka ārdurvju kodu.
Nedari tā. Tu zini - es sevi vēl nepazīstu. Tavā vadībā speru vēl pirmos soļus. Var atlidot pūķis, sagrābt mani un iestāstīt, ka tai tumsā, pa kuru es grābstos, patiesībā nav itin nekā.
Kad tu mani tajā ved, es dažreiz uzgrūžos lietām, dažreiz pat atdauzu ceļgalus. Un dažreiz man liekas - tu tīšām vēlies, lai krītu un sadauzos, tverdamies sāpēs pie tevis. Arī tu savu zirnekļa tīklu man piedāvā.
Nedari tā. Nekad vairs nedari tā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
