|
Jun. 17th, 2015|09:20 pm |
|
nozagām dienas atlikušo daļu un pēc-darba stundu sīknaudu izmainījām zelta stienī. Tb., braucot ar sabtransu izkāpām nevis pusceļā, kur mājas, bet sazvērnieciski atpūtnieciski turpinājām sēdēt pēdējā rindā līdz pat pašam maršurta galapunktam ezerā. Rēns, dzestrs novakars, rāms ezers, šalkoņa, kāda mēdz būt tikai tad, kad vējš pūš skujukokos, un neviena cilvēka. E pliks dauzījās apkārt pa smiltīm, skrajo meželi un ūdeni, pilnīgi nodarbināts un iejuties - daba ir vislabākā rotaļlieta. Man savukārt pirmo reizi mūžā tā līdz kaulam iekārojās pabūt vasarnīcā (tajā koka, jūrmalnieciskajā, ar verandu, muslīna baltiem aizkariem un porcelāna traukiem bufetē). |
|