|
Jun. 15th, 2014|08:16 pm |
Artūrs Bērziņš varētu būt visskumjākais mākslinieks Latvijā. Tik ļoti cītīgi strādā, tik ļoti savā manierē, tik ļoti cenšas un tik ļoti neviens ar viņu nē. "Nopietnie" kuratori un kritiķi, cik nu tie nopietni LV ir, izvairās kūrēt vai kritizēt viņu. visi citi arī it kā nejūt neko pret viņu, taču arī par neiestājas. Nez, vai tas tāpēc, ka tā kaut kāda slāviskā - ikonu, padomju propagandas - maniere ar zīmēm un simboliem ņemties. Vai tāpēc, ka kūrētāji un kritiķi tikai par gara dzīlēm spriest māk, nevis semiotikas pulti spaidīt. Vladislavs Lakše un vesela plejāde citu slāvu strādā līdzīgā virzienā, arī viņi vairāk vai mazāk rotē ārpus latviešu "establišētās" kuļturu vides, kurai ir savs ekzistencijālo pustoņu kanons. Varbūt tā ir autora personība, ar kkādu uzmākšanos, sevis promotēšanu, kā tie slīcēji, kas var paraut sev līdzi glābējus. Nez.
pēdējā sērija - par tām tautumeitām man tā kā bišķi patīk. man vispār patīk visādi spīdīgi un sačubināti sviesti. Protams, ir arī iebildes, nu, tur varēja tomēr saturīgākus rekvizītus izvēlēties, tā, lai tie nedublējas, nedaudz radošāk pieiet fona jautājumam, nevis vienus un tos pašus deksnīšus visur atkārtot, nu, vispār saprast, kādu jēgu un kāpēc tur ar tiem simbolejoniem nest. Visbeidzot, šokējos un vīlos, ka tik brutāli un tieši ir paņemt sveši zīmējumi un pārtaisīti, tip, "pa savam". Kā arī - daļa darbu ir reāls sūds, tur pat es, kam patīk spīdīgi un sačubināti sviesti, nevar iestāties par.
tautiskais postromantisms |
|