| Grīziņkalns, aplausi |
Jun. 26th, 2013|06:19 pm |
Kaut kad, sen atpakaļ, kad kkādā litertūras stundā tika vēstīts par Raiņa un Aspazijas trimdas gaitām Kastaņolā un to, kā šie pastaigājušies pa liepām apstādīto krastmalu, lai akcentētu šo īpaši sāpīgo no-dzimtenes-atsvešinātības pieredzi, tika minēts kkas par to, ka dienvidu saulē ziedošas liepas smaržojot daudz spēcīgāk, nekā mēs te, Latvijā to vispār zinām.
Nē, nu, varbūt dienvidu sausais, sāļais gaiss ko maina, bet, ja Rainim un Aspazijai nācās pastaigāties pa liepoto krastmalu, kas smaržoja tā, kā liepas smaržo te, tad, nu, jā, varētu piekrist, ka viņu trimdas gaitas bija ciešanu pilnas. Jo šobrī iziet cauri liepu alejai ir kā fakin iziet cauri vēmekļu alejai. mazie organismiņi ir pabarojušies no lipīgās lapu suliņas un veiksmīgi pārstrādājuši to atkritumvielās, kas kopā ar mitrumā sapelējušu pagrabu žūšanu un kaķu mīzaliem gandrīz vai piespieda mani involuntāri kontributēt šai arōmu kompozīcijai ar mana kuņģa pienesumu. Sorry, bet vasara Latvijā smird kā sasutusi pakaļa.. tiesa, to pilnā apmērā kompensē vasaras naktis. aaah, how vulgar, yet how seductive are its possibilities with its heady promises of blueberry schnapps and costumed anonymity.. caution, Friedrich, caution.. |
|