|
Feb. 29th, 2012|11:05 am |
vēl, atgriežoties pie vecām tēmām, izrādās - un es nemaz to nezināju - kā kaut kādā mistiskā 80' nogales "mūsu mākslinieki" sērijā ir monogrāfija par Leonu Lukšo un Silviju Šmidkenu. Kas ir nēēēēnormāāāāli kruti keramiķi. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā stāv tādi neticami brīnumi, bet es nevaru jums parādīt, jo nedrīkst publiskot tos attēlus, cerams, ka nomainītajā 'pastāvīgajā' ekspozīcijā tiks iekļauti arī tie darbi, jo tas vnk ir kaut kas prātam neaptverams. piem., laikā, kad ļaudis vēl taisīja saulaino nacionālismu iz pod staļina, šie strādāja ar minimālām formām un tādām krāsām, tā, ka tie trauki vairāk smahivajet uz kaut kādu fraņču produkciju. jau 50to pašās beigās vismaz Lukšo (Silvija ir jaunāka un tamdēļ viņiem tur kopā saslēdzas nedaudz vēlāk) izpildās pa jaunam. Vienā brīdī šis sāk strādāt "eksperimentālajā keramikas darbnīcā", kas gan "eksperimentāla" nav tādā Rietumu nozīmē, bet, nu padomju kontekstā rezultāti ir ievērojami netradicionālāki, nekā ideoloģiskā tufta paģēr. Lūk, jums pāris attēli (pēc tam varbut būs vēl) no Leona Lukšo un Silvijas Šmidkenas:
paši:
eksperimentālajā darbnīcā tapušās arhitektoniskās detaļas (esi sveikts postmodernism!) 1975
abu kopā veiktais, Silvijas realizētais Leona kapu piemineklis Meža kapos. Ir, ir vērts aizbraukt uz kapiem un noalgot to tanti, kas vadā apkārt un rāda/stāsta visu par to memoriālo tēlniecību, sākot no nacionālā, līdz pat sarkanajam kapu stūrītim un stāsta to vēsturi gan par skulptūru, stēlu, plākšņu u.c. autoriem, gan arī par tur noglabātajiem dižvīriem un dižsievām. 1984
 |
|