|
Aug. 2nd, 2009|07:29 pm |
Pusdienas diendusā atkal redzēju sapni (mazāk jāskatās kino, vai arī jākļūst par režisoru - šitie miega šovi norauj jebkādu atpūtu).
Tātad, stāsts ir par kādu akadēmiķi, hum.zinātnieku ap četrdesmit, bezkrāsas adītā jakā, bezkrāsas matiem un ērtos apavos ar mīkstu zoli. Viņs dienas vada tukšās bibliotēkās, kur vienīgā dzīvība ir parketa čīkstešana, kad pa to tiek iets un puteklīšu virmošana saules staros, kas krīt visšķērsām grāmatkrātuves lasītavai. Es esmu students no japānas, šī akadēmiķa 'laborants' jeb zinātniskais līdzstrādnieks, man līdzi ir sieva, kas ir kļuvusi nedaudz 'savāda' no vientulīgās dzīves svešā malā, viņa izturas maigi pret sievietēm, īpaši grūtniecēm, vēloties pieskarties to briestošajiem vēdreiem, bet pēdējā mirklī atraujot roku. Problēma ir tāda, ka es zinu, ka šis profesors, kura dzīve ir rāma un nomaļa, ir saistāms šausmīgiem noziegumiem, kuri ietver ļaužu spīdzināšanu, sakropļošanu un nāvi, bet par to nevaru būt pilnībā pārliecināts. Tāpēc viss sapins ir par to, kā es-laborants vēroju viņu-profesoru, viņu pašu - kustības, izskatu, grāmatas, ko viņš izvēlas - un viņa rāmo un nomaļu dienu plūdumu |
|