|
Jul. 26th, 2011|03:27 pm |
pēdējos laikos aizvien biežāk sāku sevi pieķert pie ļaunām dodmām. Kristīgais bloks drūp :)
Kā jau daždien tas gadās, arī man bērnībā bija svētdienskolu pieredze, kad vecāki izlēma, ka blakus mājā esošie pesteļi jeb Pestīšanas Armija mazgadīgam skolniekam ir labāka, nekā tusēšana uz ielas, kamēr vecāki kaļ monētas kapitālisma smēdē. Iestāde kā jau iestāde, bērniem un pusaudžiem tur sava varka, pat ja vecās kundzītes un reformētie alkāni svētdienās kāpj kancelē sludināt Dieva zīmes. Un, lai arī vide bija tāda, ka visi pierādījumi un pamatojumi parasti noslēdzās nevis ar Q.E.D., bet gan "tāda ir Dieva griba" vai "jo Dievs jūs mīl / miris par jūsu grēkiem blablabla", tomēr kkāda empātija, līdzjūtība un pašcenzūra tomēr apguvās.
Taču, tā kā šī pieredze bija sen, sen, sen, sen pagātnē, tad līdz ar lēnām izzūdošanām skolas sola zinībām, izzūd arī šī iekšējā barjeriņa.
Kaut kā kļūst aizvien saprotamāks, kamdēļ pieaugušo pasaulē viss tā jokaini un aizspoguliski reizēm notiek... Kā arī saprotams, kamdēļ bērnībā jūra šķiet līdz ceļiem un viss iespējams - 10 dažādi priekšmeti katru dienu + vairākas fiziskās nodarbības nedēļā un rūpes par dvēseli nedēļas nogalēs ir gana intensīvs stimuls garam un miesai... |
|