| finālam |
Mar. 20th, 2009|01:39 pm |
Kaut kādā mērā man nenormāli nepatīk, godīgi sakot, pat biedē tas, cik ļoti tiek noliegts viss citādais Latvijas kultūrā. Aijas Zariņas personīgās un - jā - arī sievietības un seksualitātes tēmas cilājošie darbi (tagad neviens nesaprot, kas gan tur tāds liels bija), NSRD aktivitātes, kas bija būtiskas vien šauram kulturāļu lokam, Andra Grinberga unisex-hippy-homoerotica performances, kas vispār kacināja PSRS sabiedrību. Padomju laika glezniecības sakarā izteiktā tēze par humora neesamību tā laika mākslā,tā laika aktuālo sociālo, politisko un arī personības psiholoģijas tēmas interpretācijās (var nosaukt vien max 3 autorus, lai arī LT un EE mākslas andergraunā (piebildīšu, ka viņiem vismaz tāds bija..) tā bija vesela straume), liecina par kaut ko būtisku. Kristiana Brektes darbi, Nila Saksa, Bargā, Žoludes teksti etc. etc.
Ja mākslas darbs nav grandiozs marmora klucis ar zelta burtiem virsū, tad tam nav tiesības būt.
Ja mākslas darbs nav reālistisks un pozitīvs, tad tam nav tiesības būt.
Un līdz ar mākslas darbu, nav tiesības būt arī māksliniekam pašam.
Latvieši varētu būt ideāli Aušvicas-Birkenauas sargi savu tīrības ideālu vārdā.
Mani biedē, ka tiek nozākāti eksperimenti, mēģinājumi, ka tiek noliegtas dažādu motivāciju tiesības būt par pietiekamiem pamatiem kultūra artefaktu radīšanā etc. etc. etc. etc.
(tajā pat laikā Sakss savā blogā bīda klaju rasismu, kas šajā gadījumā nebūt nav literatūra, un portāla adiministrācija kaut ko tādu pieļauj (iespējams, cilvēki neprotestē pietiekami daudz), turpretī, kad kaut kas tāds tiek izveikts literārā formā, visiem ir savs viedoklis, lielākoties - autors ir idiots un viņu, kopā ar grāmatu, vajag sadedzināt sārtā - ignorējot, ka kultūras savā ziņā var kalpot par buferi, saskarsmei ar 'citādo', kas, savukārt, ļauj to mazāk sāpīgi uztvert un līdz ar to pieļauj interpretācijas un 'tikšanas skaidrībā' iespēju, atšķirībā no tām formām, kad 'citais' tiek ignorēts līdz traģiski-kritiskās masas brīdim vai kad tas ir formātā, kas pieprasa nepastarpinātu, nekavējošu saskari, kura, savukārt var būt ne īsti laba, ja ar šo citādo nav tiksts skaidrībā līdz tam, piemēram, tiesāties par neņemšanu darbā etniskas izcelsmes dēļ un saņemt par to nosodījumu, jo visi zina, kādi īstenībā neuzticami ir, teiksim, čigāni.
Mani biedē un paralize vēlmi justies šeit brīvai tas nenormālais kultūrfašisms, par spīti kuram Latvijas mākslu ainā tomēr reizi pa reizei vēl kaut kas interesants parādās. Un man šķiet, ka tik nenormāli attīrot un kontrolējot kultūras jomu ļaudis kompensē savu nespēju jēdzīgi un taisnīgi funkcionēt kā sabiedrībai ar sociālu-politisku-ekonomisku atbildību savā ikdienas darbu sarakstā.
Es atvainojos, ja rupji kļūdos vai kādu personīgi aizskaru |
|