|
Jun. 5th, 2011|11:09 am |
visdrausmīgākais seriāls, ko manas acis ir skatījušas, ir kkāds latīņamerikāņu šits, kas gāja pa LV televīziju tad, kad mācījos pamatskolā. Sižets tur bija, protams, par mīlestību. Starp prostitūtu, kas nav īsta prostitūta, bet cieš, jo viņas lielā love ir aizgājis bojā viņas dēļ, un jaunēkli, kas jau no bērnības ir audzināts, kļūt par reliģisku kalpotāju. Sākas stāsts kā pelnrušķītē, kur tiek pazaudēta kurpīte (smieklīgā kārtā, kurpīti pazaudē šī prostitūta, trakojošu dusmu brīdī izlidinot to pa logu un trāpot netālu esošajā klosterdārzā, kur to savukārt atrot fetišists jaunais mūks). Pēc tam ir daudz, daudz sēriju, kurās sižetiski nenotiek nekas, tb abi nepārtraukti raustās šurpu turpu, cerējas un dedabūjas, grib, negrib, drīkst, nedrīkst, var, nevar u.t.t. Līdz tas viss, protams, noslēdzas uz melodramatiskas nesatikšanās nots, kas pāris gadus (un vienu sēriju) vēlāk tomēr izvēršas par liktenīgu satikšanos kādā revolucionārā demonstrācijā ar atkal pazaudētu un atrastu kurpīti. "Nevaldāmā Hilda" tas seriāls laikam saucās
(Lūk, šādas ir tās lietas, kas uzlabo man uomu:
atminēties šādus debilus seriālus,
klusiņām teikt pie sevis "bikses" franču valodā,
lasīt Vudija Alena complete prose,
klausīties patētisku mūziku, kuras kulminācija ir tik drausmīga, ka nopietnu ģīmi grūti saglabāt
u.t.t.) |
|