|
Jul. 3rd, 2009|05:35 pm |
Drausmas, man ir tik ļoti žēl.. mani pārņem tik ļota vainas apziņa, kad veikalos redzu tos Latvijā ražotos konditorijas izstrādajumus, ko vietējie uzņēmumiņi saviem darbinieciņiem ir likuši ar rociņam darināt un pēc tam ir manāmi maksājuši kādam dizainerītim, lai tas iepako cepumiņus un kūciņas un citus gardumiņus daiļās pakiņās (paklausot LIAA un visādus gudrus ļaudis, ka dizainītis, lūk, pievienoto vērtību dod, smukums ļaujot nopārdot par lielāku cenu un iespējams pat uz ārzemēm ir lielākas izredzes izsisties). A tagad krīzes laikā, kurš ies maksāt nepilnus 3 Ls par 150 gr. marcipāna cepumiņu? Po* par smuko iepakojumu, po* par solījumiem, ka ikkatru no rožu žagariņiem vai tml. gādīgas, mātišķas rokas ir saudzīgi trauciņā ielikušas, ar mīlestības pilnām domām kārbiņ aizvākojušas? Tā cena par to daudzumu (pat ja ignorējam lētos poļu un leišu cepumus turpat blakus un apstākli, ka pašam mājā ir cepeškrāsns...) aktuālajā ekonomiskajā situācijā ir vienkārši nereāla. Tāpēc man ir bezgalīgi žel, ka ļaudis ir domājuši, ko piedāvāt, kā piedāvāt, kā mainīties un modernizēties, tērējuši laiku un enerģiju, riskējuši, a rezultāts mīnus desmit.
Un es kā pircējs, kuram ir tukšs vēders un tikai 2 Ls kabatā nu neko, neko nevaru iesākt. skumji un žēl |
|