|
Apr. 6th, 2011|05:40 pm |
Kamēr padomju cilvēks slāpa sapņos par to, kas un kā notiek tur tālajā amērikā (lasīt čikāgas piecīšu balsī:), paši amīši filmē filmas. ne gluži tīru reālismu un socreālismu (ir arī tādas, bet par to ne šoreiz), bet mākslinieciski apstrādātas un izrotātas sociālo un politisko aktualitāšu epizodes a ļa īzīraideri, Serpiko, Dog Day Afternoon u.tml.
vēl komplektam klat:
Blue collar ar jauniņu Hārviju Keitelu par sūro autōrūpniecības darbinieku dzīvi, arodbiedrībām etc. Intro daļa vienkārši zelts (katram sūram virpas griezējam un vesera cilātājam silti iesaku noziedot 6 minūtes dzīves laika kultūrizglītībai. vēlams ar kvalitatīvu un skaļu audio:)
The hospital ar streindžlava trako militāristu Džordžu Skotu kā pusmūža krīzes, izjukušas ģimenes dzīves, erektilās disfunkcijas māktu slimnīcas galveno ārstu iestādē, kuru, šķiet, nav iespējams kontrolēt.
70' gados kinošņiki prata taisīt filmu prelūdijas pa smuko - domā paskatīsi 5 minūtes, kas tas tāds vispār ir, abet attopies, kad beigu titri jau iet. Filmas varonis, komentējot to, ko varētu saukt par "The hospital" intro, lieto vāŗdu savienojumu "what is this? Some kind of Roman farce?" btw, lai netaisītu spoleri, neteikšu, kāpēc, bet Skota sōlō aktierspēle vienā epizodē tik pamatīga, ka man pat varētu sākt patikt sirmi, no stresa impotenti, noguruši veci vīri :DDD |
|