|
Jan. 9th, 2011|12:11 pm |
vakars beidzās ļoti vēlu/agri kkādā jocīgā vietā, kur cilvēki lielākoties iet tikai cauri_ienāk, iziet; ir iegādājams alkohols, bet es paņēmu kōlu, piesēdos pie galdiņa otrā pusē no, šķiet, vietējām mēbelēm - bomžu sievietes, kas tur ir vienmēr, un pa radio skanošajām dziesmām līdzi uzdziedošā/komentārus izsakošā tipiņa. viņš pat krēslu bija pagriezis altāra virzienā, uz kura novietots arī radiō, sēdēja un klausījās gluži kā koncertā.
izlasīju žurnāla ārtikli par nac. identitātes konstruēšanu un dekoratīvi lietišķo mākslu 19gs./b, 20gs. sāk. somijā (vienīgais ārtiklis visu citu starpā, kas kritiski apskata šo procesu, kurpretī tādu valstu kā ASV vai Turcija pētnieki turpina pašslavinošos pētījumus un secinājumus, ka apsķebina jau pirmajā lpp), izdzēru kōlu. stunda bija pagājusi.
pa to laiku dziedošais vīriņš no pretējās sienas bija nokļuvis līdz manējai un ļoti vērīgi pētīja pie sienas izliktos dekōrus foto-grafisku attēlu formātā un centās atcerēties, kur ir tās vietas, kas redzamas bildēs. izdevās. neizdevās. neizdošanās viņu ļotiļoti satruaca, izmisums izteiksmē. es cēlos, pakojos, ģērbos, sanāca arī kādu vārdu pārmīt ar vīriņu, ka tas nav viņa dēļ, bet es vispār jau tasījos pati par sevi prom. Viņam, izrādās 42 gadi, ir dēls, bet viņi nedzīvo kopā u.c. Šos faktus viņš uzskaitīja ar tādu rūpību, kā bērns, kurš mācās pantiņu no galvas_galvenais neaizmirst, galvenais neaizmirst; mīmika tik neaprakstāma, kā 2gadīgam bērnam.
parāva uz pinkšķi. nezinu par ko, visdrīzākais no noguruma. |
|