|
Dec. 1st, 2010|10:18 pm |
sabiedriskā transporta šoferiem arī ir savi veidi, kā izlādēties pilnmēness laikā.
Piemēram, čakarējot pasažierus. Skrienu es ar mugursomu uz muguras, E opā un padusē kkādu E trenniņu maisu, lai pagūtu uz transportu un nenokavētu trenniņu. un tieši brauc trolejbuss, lēnām, tā, ka mēs visu laiku astē turamies un ir tikai līdz pieturas vietai jāpagūst, kas nedaudz, bet ne nesasniedzami patālu; skrienam, turamies. trollis, protams, piebrauc pieturā, atver durvis un momentā aizver. mēs pieskrienam tieši aizvēršanas brīdī un - tagad seko pats labākais - trolejbuss pabrauc desmit metrus uz priekšu, tā, ka pieturvietas zīme tam pakaļgalā paliek un stāv krustojumā, jo deg sarkanā gaisma un neviens nekur, protams, nebrauc.
Nu neko, nospļaujos uz visām karmām, debesu grāmatām un vēža šūnām un no visas pilnās sirds novēlu, lai šim šoferim veiksmes nebūtu, lai laimīte ar mugurpusi pret to pagriežas.
vakarā mājupbraucot atkal tāpat, bet šoreiz mēs jau bijām transportā. Pēdējais autobuss. Apstājas pieturā, tieši aiz cita piebraukuša autobusa, stāvošie ļauži ierauga, ka šis atver durvis, skrien, lai iekāptu, a jams ņem un tieši deguna priekšā hlops ciet un brauc nafig prom. Lai gan konkrētais šoferis jau sen zināms kā žultains tipiņš. Pēc izskatā tāds tā kā čukča, tikai neveselīgs - ļumīgs un purns kā uz akmens cepts miltu plācenis: bāls, porains un bezformīgs. Kādriez bija riktīgs pimpis, tad laikam daudzi sūdzējās un piemaksas pie algas piegrieza, it kā mazāk pimpīgs kļuvis, bet tik un tā mēdz atlaist pa vecam.. |
|