|
May. 23rd, 2009|10:31 am |
Tas ir kaut kāds blodī cūcības likums. Katru reizi, KATRU MĪĻU REIZI, kā es izveidoju plānus, rēķinoties ar sava bērna sadzīves ieradumiem (gulētiešanu un mošanos, aktīvo rotaļu laiku un vientuļo u.tml.), tā tas mazais pērtiķsusliks izrīkojas pilnīgi diametrāli pretējāk.
Ja vakar man bija jābut arhīvā, kur tieši uz pēdējo brīdi visi tie seski sāk celt laukā tādus zeta brīnumus no saviem krājumiem (tipa, apraduši ar mani - not an enemy), tā bērns pamostas 6 no rīta un gulēt neiet līdz pat vakaram, kad aizmieg uz īsu brīdi un tad atkal ir augšā, lai turpinātu savu bītu līdz blodī pusnaktij gandrīz un šorīt no rīta atkal zemais starts. Lieki teikt, ka vakardiena pagāja tādā "kur nolikt galvu, kur atspiesties, lai kaut uz brīdi pasanustu" (tā bebis ir klāt un krāmē ar savu rotaļlietu pa ausi), šodien izskatās, būs tas pats, jo diendusas laiku bail prognozēt, lai lieki nesacerētos, un visdrīzākais tā sanāks, kad būsim cēļā uz vietu, kur nebūs iespējas atkrist nosnausties... ai blodī hell |
|